Profesors paņēma rokās glāzi ar ūdeni. Viņš turēja glāzi rokās līdz brīdim, kamēr visi studenti auditorijā sāka sačukstēties.
Pēc tam uzdeva jautājumu:
— Cik, jūsuprāt, varētu svērt šī glāze?
— 50 gramu! — teica vieni studenti. — 100 gramu! — atbildēja citi.
— 125 gramu! — trešie piebilda.
— Es pat nezinu, — sacīja profesore, — lai mēs to uzzinātu, vajag šo glāzi nosvērt. Taču jautājums nav par to: kas notiks, ja es šo glāze turēšu rokās piecu minūšu laikā?
— Nekas, — teica studenti.
— Labi. Kas notiks, ja es turēšu šo glāzi veselu stundu? — turpināja taujāt profesors.
— Tad jums sāk sāpēt roka, — teica viens students. – Labi, piekrītu. Kas notiks, ja es tā turēšu glāzi visu dienu?
— Jūsu roka notirps, jūs sajutīsiet milzīgu spriedzi muskuļos, un, iespējams, jums var paralizēt roku, — teica viens students, auditorā sāka skanēt smiekli.
— Jā, piekrītu, bet vai tāpēc mainīsies šās glāzes svars? – Nē, – visi reizē iekliedzās. — Tad kāpēc parādījās sāpes plecā un sasprindzinājums muskuļos?
Studenti saausījās.
— Kas man jādara, lai atbrīvotos no šīm sāpēm? — jautāja profesors.
— Nolikt glāzi — teica studenti.
— Tieši tā! — apgalvoja profesors, — tas pats notiek arī ar mūsu dzīves problēmām un neveiksmēm. Turēsiet tās savā galvā piecas minūtes — tas ir normāli. Jūs domāsiet par tām ilgāku laiku — sāksiet izjust sāpes. Bet ja jūs turpināsiet domāt, par to patstāvīgi, tas sāks radīt jums daudz pamatīgāku postu un ciešanas. Tātad vai ir vērts sevi tā mocīt, ja glāzes svars tā pat nemainīsies?